07.07.2011. vakarā ar vīru pamīlējāmies, ap plkst. 24. vīrs aizmiga, bet es jutu, ka no manis tek šķidrums, domāju, ka tās ir sekas pēc mīlēšanās J Aizgāju uz dušu noskalojos un mēģināju aizmigt, bet tecēšana īsti neļāva iemigt. Tad sāku domāt un runāt ar Dievu, ka mazajam dzimt vajag tikai 20. jūlijā, jo mani sāka mākt aizdomas, ka tas ir augļūdens, kas no manis tek. Kad tecēšana sāka palikt uzkrītoša, sapratu, ka labi nav un jāiet palasīt, ko internetā raksta. Jo man vija ideja, ka ātrajiem zvanīšu tikai no rīta. Labi, ka Dievs deva prātu un izlasījusi internetā, ka jābrauc uz slimnīcu tik līdz noiet ūdeņi, sāku krāmēt somu. Protams, tā nebija sakārtota, jo mēģināju ar Rihardu sarunāt, ka viņš dzims pēc 23. Jūlija. Ļoti gribējām dēlu pēc horoskopa lauvu J Ak, egoistiskie vecāki J Bet Rihardiņš bija izdomājis, ka nekā nebija, dzimšu ātrāk. Sakārtoju somu, uzrakstīju meitenēm Skype, ka dodos uz Dzemdību namu un gāju modināt vīru. Pamodās viņš pilnīgā nesaprašanā par to, kas notiek. Modināju ar vārdiem :”Tu tikai neuztraucies, bet es saukšu ātros un braukšu uz slimnīcu”! Par šiem vārdiem vīrs vēl ilgi smējās. Izsaucu ātros un sāku ģērbties, secināju, ka man ir spalvainas kājas. Nu nē, ar tādām kājām dēlu dzemdēt nedrīkst, gāju dušā un atbrīvoju kājas no liekā apmatojuma. Tik līdz procedūru biju pabeigusi arī mediķi bija klāt, lai vestu mūs uz Rīgas Dzemdību namu J Ap četriem iestājos Dzemdību namā, pase, ko uzrādīt nebija, jo 8. Jūlijā bija plānots braukt iesniegumu rakstīt par pases maiņu, sakarā ar uzvārda maiņu. Ļoti smaidīga iekārtojos pirmsdzemdību palātā, pat grāmatu biju paņēmusi līdzi, ko palasīt, šobrīd par šādu izgājienu gan smiekli nāk. Uzlika mani uz krēsla, secināja, ka ūdeņi tek, bet nekas vaļā neveras un iedūra man dupsī poti, lai sāktos kontrakcijas. Ik pēc laika pieslēdza mani pie aparātiem, lai pārbaudītu bēbim sirds tonīšus. Tā nu es tur dzīvojos ar smaidu uz lūpām un gaidīju, kad sāksies daudzsolītās sāpes. Pēc kāda laika pote sāka darboties un sāpes sākās, sāpēja, bet izturēt varēja. Zvanīju vīram ap astoņiem no rīta un teicu, ka viņam tā kā vajadzētu braukt pie manis. Ap deviņiem no rīta atkal mani uzlika uz krēsla un pārbaudīja, cik liels atvērums. Secinājums starp 2 un 3 cm, bet vajag 10cm, ielaida man otru poti, lai paātrinātu procesu. Ap to laiku arī vīrs atbrauca un sākās jautrība. Sāpes kļuva biežākas un spēcīgākas, paciešamas tās bija, kad staigāju, lēkmes laikā ķēros pie vīra rokas, jo tikai tad sāpes bija izturamas. Ūdeņi tecēja līdz kādiem plkst. 9, pēc tam beidzās tecēšana. Laika posms no 9 – 15 pagāja kā viens mirklis, jo bija nežēlīgas sāpes. Visu vēl sarežģītāku padarīja fakts, ka biju pieslēgta aparātiem, kas uzrādīja bērniņa sirds tonīšus, turklāt kaut kādā brīdī tiku pieslēgta pie sistēmas, jo biju zaudējusi daudz spēka un starp sāpēm kritu bezsamaņā. Vecmāte, kura bija zelta vērta ik pa laikam ienāca pie mums palātā un atgādināja man, ka nedrīkstu kliegt, jo tādējādi zaudēju spēkus un daru pāri mazulim, kuram dzemdību process ir vēl smagāks un sāpīgāks nekā man. Lika man elpot, ko vīrs strikti kontrolēja, protams, kad uznāca sāpes, dažkārt neizturēju un iekliedzos. Bet biju stipri zaudējusi spēkus, ka pat parunāt nespēju. Vīrs mēģināja manas domas novērst runājot visādas lietas, piemēram, par to, ka mums vajadzētu 5 bērnus, izprašņājot, kura īsti nedēļa mums ir, kad Rihardiņš dzimst un vēl visādas lietas. Tā mēs tur dzīvojāmies vecmātes uzraudzībā. Ienāca viņa pie mums un pajautāja vai man vajag uz tualeti, teicu, ka nē un tā viņa aizgāja. Tad kādā brīdī sajutu, ka stipri vajag uz tualeti, vīrs gāja saukt māsiņas, jo biju pieslēgta pie sistēmas un aparātiem un nekur netiku. Bet neviens nenāca, tad viņš gāja saukt otrreiz un tad jau ienāca vecmāte un teica : „Ejam”. Sakopojot pēdējos spēkus sekoju viņai uz dzemdību zāli, uzkāpu uz galda un tad sākās dzemdības, kas ilga apmēram 20 minūtes. Vīrs stāvēja durvīs un klausījās, kā viss notiek un kad Rihardiņš bija piedzimis viņš ienāca iekšā. Vecmāte jautāja vai pats griezīs nabas saiti, viņš teica, ka nebija par to domājis. Tad vecmāte vēlreiz pārjautāja un tad devās pārgriezt dēliņam nabas saiti. Kad Rihardiņš piedzima viņš nekliedza un tika man uzlikts uz vēdera. Viņš bija ļoti skaists un melniem matiem. Pēc kāda brīži Rihardiņu ietina segā un nolika uz galda, kamēr mēs priecājāmies par dēliņu atnāca jauns dakterītis un teica, ka apskatīsies kā māmiņa pēc dzemdībās jūtas. Palūdza vīram iziet ārā un tad ķērās klāt pie manis šūšanas, jo bija nedaudz plīsumi gan ārēji, gan iekšēji. Kamēr mani šuva un divas stundas bija jāpavada dzemdību zālē, lai mani novērotu, Rihardiņš visu laiku runājās kaut ko savā valodiņā. Savukārt, vīrs visu laiku pieņēma apsveikumus pa telefonu, gluži kā telefona centrāle. Pēc divām stundām mani aizveda uz pēcdzemdību palātu un gaidījām, kad māsiņa atnāks apkops dēliņu, saģērbs un iedos, lai varu pabarot. Ap astoņiem vakarā beidzot tas notika un varēju mazulīti pabarot un samīļot. Paldies Dievam, ka visu laiku vīrs bija līdzās, bez viņa es galā nebūtu tikusi. Mūsu Brīnums piedzima 8. jūlijā 3510 g smags un 54 cm garš, plkst. 15:32.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru