Par psiholoģiju un psihoterapiju

Šovakar pār mani nāca apgaismība un izsecināju, kāpēc pēdējās dienās jūtos nedaudz nomākta. Sievas un mammas lomas uz pilnu slodzi tas ir smags darbs. Cenšos būt priekšzīmīga sieva un mamma, bet mani sāk pārņemt sajūta, ka es pārcenšos. Ne jau no tā, ka daudz darbu, bet ar kādu attieksmi daru. Nesen augstskolā bija psihoterapijas kurss un traki daudz salasījos par bērnības traumām un kā tās ietekmē personības veidošanos. Esmu ieciklējusies uz to, lai neradītu bērnā traumu, tāpēc vienmēr esmu pozitīva un smaidīga, barojot ar krūti vienmēr skatos acīs un paužu mīlestību un tā tālāk. Nav tā, ka tas būtu mākslīgi pausts, bet gan pārcenšos, jo ja bērna barošanas laikā paskatos seriālu vai izlasu e-pastu, mani moka sirdsapziņa un jūtos kā slikta mamma. Tās ir tikai nedaudzas lietas, ko aprakstu, bet tādu ir daudz. Secinājums - dažkārt nezināt ir labāk, nekā zināt.