Referendums

Ārkārtīgi populāra tēma, par ko runā un raksta visi, kam vien nav slinkums, ir savs viedoklis vai arī tiešām rūp latviešu valodas nākotne.
Šobrīd ir tādas kā neredzamās barikādes, kādas reāli tika piedzīvotas 1991. gadā. Cilvēki tad cīnījās par Latviju un mūsu visu nākotni, daži pat ar savām asinīm un dzīvību.Tikai jautājums - vai šādu Latviju viņi vēlējās izcīnīt? Diemžēl tie, kuri ir pie varas slimo ar vienu un to pašu slimību "visu sev". Nekad nekas Latvijā nemainīsies, ja šī slimība netiks nokauta. Politikā iet tie cilvēki, kuri vēlās iedzīvoties mantā, nevis lai strādātu kopējam labumam. Ja politiķi tik daudz enerģijas un laika veltītu kopējam labumam un labklājībai kā savas mantas papildināšanai, tad jau sen mēs būtu bagāta valsts.
Gaidāmais referendums ir sašķēlis vēl vairāk Latvijas iedzīvotājus kā līdz šim. Manuprāt, šim jautājumam vajadzētu pieiet no otras puses. Nevis šķelt, bet apvienot. Cik ilgi var dzīvot upura lomā un sūkstīties par to, cik mēs apspiesti bijām un kā esam cietuši? Protams, tā ir mūsu vēsture, kas ir veidojusi mūsu tautu un cilvēkus. Piedāvāju aprakt upura lomu un sākt dzīvot. Pietiek karot par nacionalitāti, bet gan rast iespēju apvienot krievvalodīgos un latviešus. Latvijā dzīvo ne tikai latvieši un krievvalodīgie, ir arī vācieši, poļi, norvēģi, amerikāņi, indieši u.c. tautu pārstāvji. Domāju, ka vajadzētu iet uz tautu apvienošanu, nevis šķiršanu. Referendums ir kārtējais veids kā šķirt, nevis apvienot cilvēkus.  Protams, arī man kā latvietei šķiet necienīgi, ka ir kategorija krievvalodīgo, kuri principiāli nemācās latviešu valodu un uzstāda savas prasības. Uzskatu, ka tas ir tāds kā mazvērtības komplekss un neizglītotības līmenis. Ja reiz dzīvo Latvijā, tad mācies runāt valsts valodā, nevis sava slinkuma pēc rīko referendumu, lai ieviestu krievu valodu kā otru valsts valodu. Protams, mentalitāte spēlē savu lomu jebkurā jomā arī par valodas izvēli un attieksmi pret valsti. Mums latviešiem no krievvalodīgajiem vajadzētu mācīties, jo tik augsta pašapziņa kā ir viņiem reti kurai tautai vēl ir. Protams, par amerikāņiem nerunāšu. Latvieši tāda pazemīga tauta un mīļā miera labad ļauj visiem kāpt uz galvas, tas spilgti lasāms latviešu literatūrā. Kad viss ir līdz brošai, tad apvienojas un cīnās ar sekām. Varbūt vajag dzīvot citādāk? Novērtēt sevi un dzīvot ar veselīgi augstu pašapziņu. Arī mēs esam gudri, veiksmīgi, drosmīgi, uzņēmīgi un spējīgi. Tikai vieglāk ir būt kalpam, jo tad nav jādomā. Mums ir jābūt saimniekiem savā zemē, nevis kalpiem. Ir jāsāko domāt un rīkoties, nevis noliekt galvu un kalpot.
Referendums ir kārtējais politiķu gājiens, lai splēptu kādus "darbus" ko mums nevajadzētu redzēt. Tā jau ir izstrādāta prakse - uztaisīs šumu par kādu sāpīgu jautājumu, sabiedrība to viļā kā karstu kartupeli pa muti un neredz kas notiek aiz muguras.
Bez šaubām ir jāiet uz referendumu un jāizsaka savs viedoklis PRET krievu valodu kā otru valodu. Tas godīgi sakot ir komiski, ka Latvijā grib ieviest krievu valodu kā ortu valodu. Tad jau latviešiem Īrijā vajadzētu iet un karot par latviešu valodas ieviešanu kā otru valodu Īrijā, jo latviešu īpatsvars ir diez gan ievērojams.
Esmu pazīstama ar krievvalodīgajiem cilvēkiem un viņu nostāja valodas jautājumā ir atkarīga no izglītības un sociālā līmeņa. Piedodiet par atklātību, bet izglītots krievs, kurš domā ar galvu šādām muļķībām nepiekrīt, ka Latvijā vajadzīga otra valsts valoda. Viņš ciena valsti un valsts valodu, kurā dzīvo. Dažs labs krievvalodīgais vairāk ciena latviešu valodu kā paši latvieši, kuri tik līdz dzird, ka pie viņa vēršas krievu valodā arī atbild krieviski. Kas tas par absurdu? Kurā valstī vēl kas tāds ir redzēts un dzirdēts?
Rezumējot - mums jāceļ sava pašapziņa un tad nevienam pat prātā neienāks rīkot muļķīgus referendumus, kas no valsts kases prasa nevajadzīgus tēriņus.